Vēsture
Pārliecība par tautas pašaizsardzības organizācijas nepieciešamību radās jau 1991.gada janvārī barikāžu laikā. Līdz ar Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu saasinājās politisko spēku par un pret neatkarību konfrontācija. Sākās uzbrukumi tikko dibinātajiem Latvijas Valsts muitas posteņiem, tika bloķētas valsts iestādes, terorizēti cilvēki.
1991. gada 23. augustā tiek pieņemts likums „Par Latvijas Zemessardzi”, kas noteica, ka Zemessardze ir brīvprātīgs militārs sabiedrības pašaizsardzības formējums. Jau nākamajā dienā, 24.augustā, pēc likuma pieņemšanas tiek izdota Zemessardzes priekšnieka pirmā pavēle – sākt zemessargu kandidātu reģistrāciju pašvaldību teritorijās. Septembrī sākās Zemessardzes bataljonu formēšana atbilstoši valsts teritoriālajam iedalījumam, nodibināja Zemessardzes štābu. Dažu mēnešu laikā 35 teritoriālajos bataljonos iestājās vairāk nekā 10 000 cilvēku. Pēc gada brīvprātīgo skaits bija gandrīz 17 000, un Zemessardze kļuva par lielāko valstij uzticamo militāro organizāciju.
Sākotnēji tās galvenie uzdevumi bija piedalīties Latvijas Republikas aizsardzībā, aizsargāt svarīgus valsts, pašvaldības un saimnieciskos objektus, aizsargāt iedzīvotājus un viņu mantu no noziedzīgas rīcības, ja nepieciešams, sniegt palīdzību robežapsardzības spēkiem, policijai un muitas iestādēm, palīdzēt valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī iedzīvotājiem dabas un ekoloģisko katastrofu, stihisko nelaimju, lielu saimniecisko avāriju gadījumos un to seku likvidācijā. Veicot šos uzdevumus, Zemessardze sadarbojas ar robežapsardzības spēkiem, valsts un pašvaldības iestādēm, policiju un muitas iestādēm.
Nepietiekami apbruņoti un nepietiekami apmācīti, dažādi ģērbušies pirmajos gados zemessargi darīja visu – sargāja valsts robežu, cīnījās pret kontrabandistiem, ķēra likumpārkāpējus, dzēsa ugunsgrēkus, cīnījās pret plūdiem, bloķēja PSRS karaspēka daļas.
Cilvēkiem trūka pieredzes un materiālās iespējas, viņi kļūdījās un mācījās no savām kļūdām. Dažāda vecuma, ar dažādām izglītībām, visdažādāko profesiju pārstāvji tomēr spēja vienoties par galveno, viņi visu darīja no sirds un baudīja tautas uzticību. Nevelti tolaik radās teiciens – zemessargs nav profesija, tas ir dzīvesveids.
Lai nodrošinātu operatīvu Zemessardzes darbību, tās uzdevumu veikšanai 1992. gadā Zemessardzes bataljoni tika pakļauti novadu vienībām, kas vēlāk izveidoja Zemessardzes 1. brigādi ar štābu Rīgā, Zemessardzes 2. brigādi ar štābu Cēsīs, Zemessardzes 3. brigādi ar štābu Rēzeknē, Zemessardzes 4. brigādi ar štābu Liepājā un Zemessardzes 5. brigādi ar štābu Ogrē.
Pamatojoties uz noteiktiem īpašiem uzdevumiem, pakāpeniski tika izveidotas un pilnveidotas vairākas atsevišķas Zemessardzes vienības – Zemessardzes Štāba bataljons, kas organizēja personālsastāva, t.sk. obligātā militārā dienesta karavīru apmācību, kā arī nodrošināja atbalstu Zemessardzes štābam, Zemessardzes vienība „Vanags”, kuras karavīri sadarbībā ar valsts tiesībsargājošām institūcijām piedalījās sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, sevišķi svarīgu personu apsardzē, valsts robežapsardzības un ekonomisko interešu aizsardzības pasākumos Latvijā, Zemessardzes 65. Atsevišķais Studentu bataljons, kurā, pieaugot studējošās jaunatnes interesei par militāro jomu, divu gadu militāro mācību programmu apguva Latvijas augstāko mācību iestāžu studenti, Zemessardzes Aviācijas eskadriļa, kas nodrošināja Zemessardzes struktūrvienības ar aviācijas atbalstu un izpletņlēcēju apmācību, kā arī piedalījās meklēšanas un glābšanas darbos.
Zemessardzei tāpat kā citām atjaunotās valsts struktūrām, visvairāk trūka profesionāli sagatavotu un uzticamu speciālistu. Tāpēc par Zemessardzes prioritāti tika noteikta izglītības un militārās apmācības sistēmas izveide. Tika nodibināti vairāki mācību centri – 1991. gadā Zemessardzes Kājnieku mācību centrs Cēsīs, 1993. gadā Sakarnieku mācību centrs Ogrē un 1995. gadā Izlūku mācību centrs Dobelē.
1992. gadā Zemessardzes paspārnē tika izveidota Zemessardzes jaunatnes organizācija – Jaunsardze. Tās mērķis bija gatavot jauniešus dienestam Nacionālajos bruņotajos spēkos – attīstīt un nostiprināt fizisko sagatavotību un stāju, ieaudzināt un pilnveidot morālās īpašības – gribasspēku, pienākuma apziņu, Tēvzemes mīlestību, biedriskumu un disciplīnu.
Zemessardzes attīstību būtu grūti iedomāties bez starptautiskās sadarbības partneru atbalsta. Zemessardzei izveidojās cieša sadarbība ar ASV Mičiganas štata Nacionālo gvardi, kā arī Lielbritānijas Teritoriālo armiju, Zemessardzi Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Lietuvā un Igaunijā. Zemessardzes vienību karavīri apliecina savu profesionālo sagatavotību un vēlmi iegūt jaunu pieredzi, piedaloties dažādās starptautiskajās militārajās mācībās – GuardEx, Nordic Peace, Baltic Cooperation, Partner Challenge u.c.
Lai godinātu Zemessardzes vienību karavīrus un zemessargus, kas uzticīgi un godprātīgi pilda savus pienākumus, un atzīmētu viņu ieguldījumu Latvijas Valsts stiprināšanā un sabiedrības miera un stabilitātes nodrošināšanā, 1996. gadā tika izveidots Zemessardzes apbalvojums „Zemessardzes Nopelnu zīme” un vēlāk vairāki Zemessardzes komandiera apbalvojumi – 2001. gadā trīspakāpju Goda zīmes „Par kalpošanu tautai un Latvijai” un 2004. gadā trīspakāpju Goda zīme „Par kalpošanu Zemessardzei”.
Līdz ar Latvijas izvēli iestāties NATO, kas pamatojās uz vienotu starpvalstu drošības garanta un atbalsta iegūšanu, izmainījās Valsts aizsardzības sistēmas attīstības prioritārie uzdevumi. Lai izveidotu NATO militāriem standartiem atbilstoši nokomplektētas vienības, nodrošinātu centralizētu apmācību zemessargiem un profesionālā militārā dienesta karavīriem, pakāpeniski tika uzsākti Zemessardzes struktūras attīstības pasākumi. To uzdevums bija pilnvērtīgi iekļaut Zemessardzes vienības kopējā NBS struktūrā un operatīvā vadības sistēmā. Sākot ar 2000.gadu pakāpeniski tika apvienotas sākotnēji izveidotās Zemessardzes brigādes un bataljoni, Zemessardzes atsevišķās vienības tiek pārveidotas un pievienotas Nacionālo bruņoto spēku veidu un vienību sastāvam.